Tobiass Kleins

Tobiass Kleins (Tobias Klein, 1989) ir Berlīnē dzīvojošs vācu mākslinieks. Bērnišķīgā un nevīžīgā, bet brutālā estētikā Tobiass Kleins rada lielas jauktas tehnikas gleznas. Viņa daiļradē galvenais ir jautājums par glezniecības un mākslas iespējām šajā rūpīgi sakārtotas kultūras industrijas un sevi aprijošas modernitātes laikmetā. Filozofisku, estētisku un sociālkritisku apsvērumu vadīts, viņš apvieno dažādus klasiskās glezniecības medijus un paņēmienus ar spēcīgu fiksāciju no nepabeigtā, kļūdainā un nejaušā, tāpēc viņa darbos komponētais krāsu lietojums ir līdzvērīgs Écriture automatique elementiem un bērnu zīmju valodai. Viņa darbi būs skatāmi grupas izstādē Dekadence, kas no 26. maija līdz 22. jūnijam notiks Tu jau zini Kur izstažu zālē Tallinas kvartālā.

Kā tu pievērsies mākslai un kāpēc tieši glezniecībai?

Mākslu es sāku apgūt, studējot filozofiju un literatūras kritiku. Nespēja izteikties un valodas nepietiekamība sarunās par kompleksām lietām atklāja man mākslu kā manu praksi. Mākslas valoda, īpaši glezniecība, man ir pētniecība, sevis un pasaules interpretācijas iespēja, ko nevar noturēt nemainīgās formās, jo prasa nemitīgas pārrunas – varbūt tieši saskarē starp rakstību, domu un attēlu; filozofiju un mākslu.

Kā tu veido savus mākslas darbus – vai pirms to uzsākšanas ir kāda ideja, vai arī process balstās tikai intuīcijā?

Mani darbi rodas spriedzes laukā starp ilglaicīgākām pārdomām par noteiktām kompleksām tēmām un pēkšņu šīs sarežģītības izvirdumu domas formā, kas acumirklī imobilizējas kā attēls. Savā ziņā es uzskatu savu glezniecību par dinamiska notikuma momentuzņēmumu. Var gadīties arī tā, ka šos momentuzņēmumus atkal rediģēju, pārkrāsoju vai pilnībā pārkārtoju, tāpēc tie bieži vien sastāv no vairākiem šo mirkļu slāņiem, kas pārklājas viens ar otru.

Kā tavu mākslu ietekmē sociālpolitiskais konteksts?

Sociālpolitiskais aspekts un kritikas iespēja manos darbos ir galvenais. Mākslinieciskā forma pati par sevi ir sociālpolitiskās vēstures produkts un tāpēc nav no tās brīva. Ar savu teorētisko un rakstisko konfrontāciju starpniecību es cenšos atrast veidu, kā mākslinieciski risināt sarunas par sociālo un politisko, kā arī par tā ierakstiem mākslā. Tādējādi sociālpolitiskais manos darbos ieklīst nevis tieši, bet tieši caur paša darba formu un eksponē sevi.

Ko mēs redzēsim Rīgā?

Izstādē parādīšu vairākas lielformāta gleznas, kas tapušas dažas dienas pirms izstādes atklāšanas manas vizītes laikā Rīgā un kurās tiks aplūkots dekadences jēdziens. Tieši īslaicīga attēlu rašanās ļauj man apvienot neapzināto un spontāno ar nejaušības elementu un filozofiskām pārdomām par dekadenci kā krīzes un kritikas elementu. Jau tagad ļoti gaidu rezultātu un procesa pieredzi. Vēlos īpaši pateikties Rīgas Fotomēneša atbildīgajām personām par šo iespēju!

Kādas ir tavas attiecības ar fotogrāfiju?

Es domāju, ka fotogrāfija var atraisīt milzīgu spēku tieši caur savu reprezentācijas konkrētību un var izlauzties cauri šai reprezentētajai konkrētībai tās pašsaprotamībā tikpat spēcīgi. Tādējādi, iespējams, tieši fotogrāfijas intimitāte ir tā, kas to vienlaikus lauž un rada. Lai gan man patīk fotogrāfija un esmu jau izmēģinājis šo mediju, tā nekad nav bijusi mana darba centrālais elements. Ceru, ka nākotnē to izdosies mainīt, un ceru Rīgā satikt daudzus interesantus un aizraujošus fotogrāfus.

Ko tev nozīmē vārds “dekadence”?

Dekadence, sabrukums, iedibinātu un tradicionālu normu, vērtību un dzīvesveida iedragāšanās: juteklisks izvirtīgums, būtības trūkums – parasti dekadence sabiedrības apziņā tiek uztverta starp divām galējībām: kā normālisma romantizācija (Idéal) vai cilvēku morāles trūkuma izpausme (Spleen). Es gribētu izsekot dekadences jēdzienam un fenomenam caur abām galējībām un uzdot jautājumu, vai dekadence kā krīzes simptoms vai morālā pagrimuma izpausme tajā pašā laikā nav sociālu un eksistenciālu pretrunu šantažētas samierināšanās izpausme, kas šobrīd ir sabrukuma procesā. Iespējams, ka tieši dekadence vienlaikus ir sociālo apstākļu imanentā kritika un, pateicoties savai krīzveida dabai, ļauj uzplaiksnīt citādas dzīves iespējai. Iespējams, ka šajā ziņā tieši mākslai būtu jāīsteno savs dekadentais stāvoklis līdz pašai izzušanai. Iespējams, ka tieši mākslinieciskajā materiālā uzkrātās pretrunas, savstarpēji saduroties, konstatē savu un līdz ar to arī visas sabiedrības sastingumu un var paredzēt nenoteikto nākamību.