Envija
Envija ir Latvijas māksliniece, kas pazīstama ar savām ekspresīvajām gleznām — huligāniskām, ironiskām un tēlainām. Viņas darbi ir balstīti personīgās pieredzēs, taču bieži atsaucas arī uz sociālpolitisko fonu. 2021. gadā absolvējusi maģistratūru Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības apakšnozarē, zināšanas papildinājusi Gdaņskas Mākslas akadēmijā (2014–2015). Kopš 2013. gada piedalījusies vairākās grupu izstādēs Latvijā, Lietuvā un Polijā, sarīkojusi četras personālizstādes. Rīgas Fotomēneša ietvaros piedalīsies grupas izstādē Dekadence, kas no 26. maija līdz 22. jūnijam būs skatāma Tu jau zini kur izstāžu zālē Tallinas ielas kvartālā.
Ko tev nozīmē jēdziens “dekadence”?
Tā varētu būt vērtību pārvērtēšana un jaunu vērtību radīšana? Savā praksē esmu nonākusi punktā, kur pārvērtēju mākslas darba vēstījuma svaru un pasludinu to par mazsvarīgu. Attēlot var un vajag jebko, bet ne jau attēlotais objekts un naratīvs ir darba vērtība. Vērtību piešķir tas, kā vēstījums tiek attēlots. Ne jau ideja veldzē, veldzē izpildījums. Vēstījums bez izpildījuma ir tikai intelektuāls vingrinājums, un es atsakos pieņemt, ka mākslai ar to pietiek. Es iestājos par mākslas darbiem, kuru virsma saviļņo estētiskos sensorus, bet vēstījums ir tikai skelets, nevis būtība.
Tā ir jaunu vērtību radīšana. Katru reizi strādājot, mākslinieks būvē nākotnes cilvēka skaistuma izjūtu.
Ko mēs varēsim no tevis redzēt izstādē?
Būs viena 2018. gadā radīta glezna, kas mājvietu atradusi Elīnas Semanes privātkolekcijā. Gleznai ir nekaunīgs vēstījums, bet tajā risināju jautājumu par to, cik daudz krāsas var uzlikt uz virsmas.
Būs arī instalācija. No pieaugušo klucīšiem būvēšu tā, kā bērnībā lego būvējām. Būvēšu māju sajūtu, piederības sajūtu. Tā būs spēle, kurā piedzīvot plašu asociāciju gammu.
Kur tu parasti rodi idejas saviem darbiem?
Nezinu. Zinu, ko nedaru – noteikti neveicu pētniecību un nereflektēju izpētīto. Idejas pašas atnāk. Noķeru gaisā. Svarīgākais ir noķert brīdi, kad ir duka strādāt. Ja ir strādātgriba, ieceres uzrodas.
Vai māksla izglābs pasauli?
Māksla izglābs mani. Es pamazām mēģinu aprast ar domu, ka dzīve un realitāte ir svarīgāka par mākslu, un māksla jāliek otrajā vietā aiz esības. Bet māksla, vismaz manā, autora, pozīcijā, šo esību padara jēgpilnu. Māksla piepilda esību ar uzdevumiem, grūtībām un to risināšanu. Ar neparedzamiem atrisinājumiem, kas ir attāli no izplānotā. Iecere ir realitātes atspulgs, bet process ieceri deformē, un tā rodas īpatnējais. Īpatnējais ir vērtīgs. Iecere ir realitātes atspulgs, bet process un rezultāts ir neparedzamība. Man, esot autora pozīcijā, māksla piepilda esību ar neparedzamību, ar brīnumu. Māksla izglābs mani, jo piešķir esībai neparedzamu virzību.
Ir daudz dažādu kaifa veidu. Viens no maniem ilgotākajiem kaifa veidiem ir skatīties uz izcilu glezniecību, jo tādā veidā notveru grūti definējamas sajūtas. Apmierinājums, piepildījums, intriģējošais, miers, kaislība, jā, reizēm arī pretrunas, mīļums, dinamika un savienošanās ar sevi. Mani urda jautājums, vai un kādā mērā laba glezniecība mani veldzētu, ja pati ar to nenodarbotos. Vai spētu tvert šīs grūti definējamās, skaistās sajūtas? Tiešām nezinu. Bet to prast novēlu ikvienam. Pieļauju, ka pie attiecīgas izglītības ir iespējams iemācīties redzēt mākslu, aplipināties ar tās vīrusu un tikt izglābtam.
Kādu lomu tavā dzīvē spēlē fotogrāfija?
Man ļoti patīk fotografēties. Man patīk fotoaparāti kā forma ar simbolisku nozīmi, kā priekšmeti ar dvēseli. Es nejūtos ērti aiz objektīva, tā ir teritorija, kurā nemāku valdīt. Es nemāku fotografēt; ja kādreiz to daru, tad tā ir koķetēšana. Patīk dažreiz pakoķetēt ar analogo fotogrāfiju. Nesen nolēmu, ka visus izstāžu apmeklējumus dokumentēšu, lai veidotu savu mākslas bibliotēku. Labprātāk daru to ar ziepīti, nevis ar telefonu.
Kāda ir tava pēdējo laiku vērtīgākā atziņa?
Ļaunums sakņojas nabadzībā.
