Anna Dzērve
Anna Dzērve (1995) ir jaunā Latvijas fotogrāfe, kas strādā ar kailfoto. Viņas darbus varētu saukt par erotiskiem un jutekliskiem, lai gan bieži vien aiz estētiska ekshibicionisma slēpjas personiskās traumas un pārdzīvojumi. Anna beigusi Rīgas dizaina un mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu. Jau vairāk nekā 10 gadus nodarbojas ar mākslu, bet pēdējos gadus — ar analogo fotogrāfiju. Pērn augustā viņas fotoizstāde bija skatāma Free Riga ēkā Viskaļu ielā, bet no 26. maija Annas personālizstāde Red Velvet būs skatāma M/Gallery Rīgas Fotomēneša ietvaros.
Kādas fotogrāfijas mēs redzēsim tavā izstādē?
Izstāde Red Velvet būs skaistos ķermeņos, patīkamā gaismā un tumšā erotikā klāts stāsts par traumu, trauksmi un manām sajūtām, kuras burtiski projicēju uz apkārtējiem cilvēkiem.
Ar ko šī izstāde atšķirsies no iepriekšējās, kas bija Viskaļos?
Iepriekšējās izstādes darbos es vēl tikai iepazinos ar savu tehniku, šajā izstādē es to pārzinu labāk, jūtos ērtāk un esmu sākusi eksperimentēt. Arī tēmas, par kurām runāju, ir skaidrākas man pašai, ņemtas no aktuālajiem pārdzīvojumiem, sajūtām. Kopumā izstāde ir precīzāka gan tematikā, gan fokusā… jo labāk fokusēju.
Kādas reakcijas tu sagaidi no skatītāja?
Es gaidu visu un neko. Pasaulē pietiek ekspektāciju, lai es tās vēl attiecinātu uz izstādes apmeklētājiem. Mana vecmāmiņa noteikti nebūs priecīga par 666 bildi.
Kāda, tavuprāt, ir mākslas loma šajā izaicinājumiem bagātajā laikmetā?
Šķiet, ka cilvēks rada mākslu, lai izprastu vai ļautu izprast citiem. Un, lai radītu skaisto vai neglīto, mierinošo vai briesmīgo. Man šķiet, ka šobrīd aktuālākie mākslas veidi ir tie, kas ļauj mazliet aizbēgt.
Ko tev nozīmē jēdziens “dekadence”?
Google saka, ka vērtību pagrimums, bet man šķiet, ka tas nav tik slikti un nelaimīgi, kā tiek definēts. Pats vārds vien ir skaists, pat aristokrātisks. Man šķiet, ka es personīgi virzījos uz savu dekadenci līdz sasniedzu tās kulmināciju ap savu 25 gadnieka krīzi. Tajā brīdī šķita – jo tumšāks, samaitātāks, netīrāks, jo labāk. Aizvien redzu tā visa šarmu, bet tā dekadence laikam nav nāve, vai arī es tad augšāmcēlos. Tumšais mani vienmēr saistīs, bet es esmu mazliet veselāks cilvēciņš, kā biju toreiz. Mazāk daru sev pāri, vai daru pāri gudrāk. Runājot par sabiedrību kopumā, mērena dekadence, manuprāt, ir pat vēlama, jo tā šķiet patiesāka par to, kas ir pretējais. Tikai gribētos, lai mēs katrs tomēr apzinamies savu traumu, kas mūs ved tajā virzienā.
