Kristija Grišina

Kristija Grišina

Kristija Grišina

Kristija Grišina ir fotogrāfe no Krievijas. Viņa ieguvusi grādu psiholoģijā, bet kopš 2018. gada nodarbojas ar dokumentālo fotogrāfiju. Savos darbos viņa pieskaras tādām tēmām, kā antropomorfisms un mijiedarbība starp sabiedrību un indivīdu.

Grišinas projekts Euphoria tiks izstādīts Rīgas Fotomēneša laikā. Šajā projektā momentfoto ar tās fizisko, taustāmo klātbūtni kļūst par materiālās pasaules artefaktu, pretēju virtuālajai realitātei. “Pieredzot lokdaunu un pašizolāciju, cilvēku ikdiena kļuvusi lielākoties digitāla. Attālinātais darbs, tālmācība, izklaides iespējas – viss tagad ir pieejams tiešsaistē. Rokasspiedieni un sasveicināšanās skūpsti kļuvuši neētiski. Tajā pašā laikā komunikācijas trūkums izraisa pārmērīgu vēlmi to kompensēt, un tam seko eiforija,” stāsta Grišina.

Kā tu veidoji savu projektu?

Jau pašā projekta sākumā bez jebkādas vilcināšanās izvēlējos momentfotogrāfiju, jo tā pilnībā atspoguļo manu ideju par pāreju no tiešsaistes telpas uz reālo pasauli. Vēlāk man radās ideja izmantot uzlīmes.  Zīmējumus un uzlīmes vienmēr esmu redzējusi kā analogu veidu paplašinātās realitātes veidošanai. Tas parāda dziļas pretrunas starp fizisko realitāti un virtuālo telpu.

Kristija Grišina
Kristija Grišina
Kristija Grišina
Kristija Grišina

Covid-19 ietekmējis tavu māksliniecisko darbību?

Kad 2020. gada martā Krievijā tika izziņots lokdauns, es pret to attiecos ļoti nopietni, tāpat kā pret pašu vīrusu. Mēs izolējāmies, bet mūsu situācijā bija neiespējami pilnībā izpildīt valdības prasības – mans vīrs strādā lielā ražotnē, kura turpināja darboties tāpat kā agrāk. Viņš nevarēja strādāt no mājām vai doties atvaļinājumā, turklāt daudzas paziņas mūs vēl apskauda, jo viņiem nācās darbu pārtraukt. Sabiedrībā bailes zaudēt darbu vai biznesu un nespēja samaksāt rēķinus bija lielākas nekā bailes no paša vīrusa. Valdība nesniedza pilsoņiem gandrīz nekādu atbalstu, un informācija par vīrusu bija pretrunīga. Tajā pašā laikā cilvēkus ļoti satrauca ekonomisko problēmu saasināšanās. Es sāku pamanīt, ka lokdauna dzīvesstils sācis ietekmēt dažus cilvēkus īpašā veidā – kā katalizators komunikācijai. Tver mirkli, nav svarīgi, kas mūs sagaida – tādu noskaņojumu es novēroju. Es saņēmu ielūgumu uz ballīti, kurā tika ielūgti vēl 20-25 cilvēki, kas ir liels skaitlis. Tomēr es izlēmu doties. Ņēmu līdzi kameru un uzņēmu pirmās fotogrāfijas projektam. Vēlāk es sāku apmeklēt šādus pasākumus katru nedēļu.

Kad tu pārkāpi likumu biežāk  – pirms Covid-19 vai tagad?

Esmu diezgan likumpaklausīga pilsone. Vairākas reizes esmu šķērsojusi ceļu pie sarkanās gaismas, varbūt kādi citi sīkumi.

Kā tu iztēlojies pasauli pēc Covid-19?

Mēs būsim liecinieki digitalizācijas paātrinājumam, straujai tiešsaistes pakalpojumu attīstībai, ražošanas automatizācijai, robotikas izaugsmei. Es domāju, ka kriptonauda attīstīsies tālāk, bet digitālajā mākslā – NFT.

Pie kāda projekta tu šobrīd strādā?

Tagad es strādāju pie projekta par sinestēziju – tas ir neiroloģisks fenomens, kurā viena maņu vai kognitīvā ceļa stimulēšana noved pie piespiedu pieredzes otrajā maņu vai kognitīvajā ceļā. Man ir sinestēzija krāsu un gaismas uztverē. Redzot noteiktas gaismas un krāsu kombinācijas, sāku dzirdēt dažādas skaņas fonā. Šobrīd meklēju skaņas, kas būtu līdzīgas tām, kuras dzirdu.

Jauhens Otcetskis

Baltkrievu fotogrāfs iemūžinājis savas tautas cīņu par savām tiesībām.

Vairāk

Iveta Gabaliņa

Neiespējamais dialogs ar savu bērnu.

Vairāk

Elvīra Blumfelde

Kā nebaidīties no nezināmā?

Vairāk

Brams van Deiks

Kā dokumentēt protestus?

Vairāk

Pēteris Ķimsis

Liela veiksme un citas metaforas.

Vairāk

Anja Redī

Distopiska vīzija par "Brīnišķīgo jauno pasauli".

Vairāk

Jana Garvanlieva

Cilvēki ir dzīvnieki, dzīvnieki ir cilvēki.

Vairāk

Kertu Rannula

Igauņu māksliniece pēta vēlmi ceļot, eskeipismu un atmiņu kolekcionēšanu.

Vairāk

Sergejs Stroiteļevs

Katrs kādā savas dzīves brīdī ir sapņojis kļūt par savu kaķi.

Vairāk

Sjū Poļšikova

Kas no kā izaug? Kas ko nosaka?

Vairāk