Katrīna Ģelze

Katrīna Ģelze

Katrīna Ģelze

Katrīna Ģelze mācījusies RDMV un LMA, strādājusi kā fotogrāfe Arterritory.com un fondā Mākslai Vajag Telpu. 2015. gadā Venēcijas Biennāles laikā strādājusi Latvijas izstādē Ornamentālisms. Pašlaik darbojas modes zīmolā One Wolf sociālo mediju mārketingā un kā fotogrāfs. 2019. gadā īstenota debijas personālizstāde Piespiedu Prāts rokmūzikas bārā Nemiers, atgriežoties pie mākslas kā savas galvenās mērķnodarbošanās.

Viņas fotogrāfija Mīlestība ir mīlestība būs skatāma afišu stendā Stabu ielā 72 Rīgas Fotomēneša izstādes Dzīve pēc Covid? ietvaros. Katrīna arī veidojusi Fotomēneša publicitātes attēlus.

Kā radās ideja šim darbam?

Savos darbos nereti iedvesmu rodu tēlniecības vai glezniecības mākslas vēsturē. Šajā gadījumā, figurāli atsaucoties uz Renē Magrita gleznu The Lovers, tapa darbs Love is Love, kas ir bieži lietota frāze LGBTQ+ komūnā, paužot visu orientāciju vienlīdzību.

Pirms kādiem 10 gadiem viens no maniem labākajiem draugiem atklāja, ka ir homoseksuāls. Toreiz nespēju noticēt, ka vairāku mūsu draudzības gadu gaitā viņš bija baidījies man to atklāt, jo acīmredzot nejutās droši par manu iespējamo reakciju, kaut uzskatīju sevi par ļoti brīvdomājošu personu. Vēlējos izveidot darbu, kas atainotu gan šo nepieciešamību pēc identitātes slēpšanas, gan manu nostāju par cilvēku tiesībām brīvi mīlēt. Kā arī atbrīvot skatītāju no konkrēta attiecību modeļa, ļaujot katram piešķirt tēliem savas subjektīvās identitātes.

Vai Latvijā mākslai būtu jābūt vairāk sociāli vai politiski aktīvai?

Mākslai, manuprāt, visvērtīgāk ir paust to, kas pašu autoru interesē un aizrauj. Ja pieņemu, ka šāda veida mākslas Latvijā trūkst, tad man rodas jautājums, vai daļa mākslinieku kaut kādu iemeslu dēļ izvēlas savos darbos par to nerunāt? Vai varbūt tomēr mēs kā sabiedrība esam par maz ieinteresēti būt sociāli un politiski aktīvi, un tāpēc tas neatainojas darbos?

Foto – Katrīna Ģelze, dizains – Aleksejs Muraško

Kā tu raksturotu savu interesi fotogrāfijā?

Man laimējās ar fotoaparātu iepazīties jau bērnībā. Man tas allaž ir bijis veids, kā socializēties un sniegt savu pienesumu. Bieži vien tas ir bijis iemesls atrasties sabiedrībā, kur citkārt nezinātu, kur likt rokas vai nostāties. Fotogrāfija ir mana mīļākā valoda ar cilvēkiem man līdzās.

Skatoties uz Covid laikmetu, kas tev pašai šķiet vissatraucošākais?

Ja uz vārdu “satraucošs” drīkst skatīties pozitīvi, tad mani visvairāk interesē, kādas globālas struktūras mēs nojauksim, lai vietā celtu jaunas, labākas, piemērotākas nākotnes cilvēcei. Bet vissatraucošākā šķiet apziņa, ka esmu globāla vēsturiska notikuma lieciniece.

Kādi ir tavi tuvākie radošie plāni?

Tuvākais radošais plāns ir darbs pie jaunas personālizstādes, taču Covid laikā tās gala veidols pagaidām ir nobīdījies. Tikmēr mans šī brīža mērķis ir pēc iespējas izmantot šo laiku eksperimentiem ar dažādiem medijiem, meklēt savu nišu, rokrakstu un izkopt sevi kā mākslinieku.

Anna Niskanena

Klusuma pilni mirkļi pēc haosa.

Vairāk

Letīcija Zika

Mirklis, kad laiks apstājas un nākotne tiek pārtraukta.

Vairāk

Jauhens Otcetskis

Baltkrievu fotogrāfs iemūžinājis savas tautas cīņu par savām tiesībām.

Vairāk

Iveta Gabaliņa

Neiespējamais dialogs ar savu bērnu.

Vairāk

Elvīra Blumfelde

Kā nebaidīties no nezināmā?

Vairāk

Brams van Deiks

Kā dokumentēt protestus?

Vairāk

Kristija Grišina

Mirkļa tveršanas eiforija.

Vairāk

Pēteris Ķimsis

Liela veiksme un citas metaforas.

Vairāk

Anja Redī

Distopiska vīzija par "Brīnišķīgo jauno pasauli".

Vairāk

Jana Garvanlieva

Cilvēki ir dzīvnieki, dzīvnieki ir cilvēki.

Vairāk

Kertu Rannula

Igauņu māksliniece pēta vēlmi ceļot, eskeipismu un atmiņu kolekcionēšanu.

Vairāk

Sergejs Stroiteļevs

Katrs kādā savas dzīves brīdī ir sapņojis kļūt par savu kaķi.

Vairāk

Sjū Poļšikova

Kas no kā izaug? Kas ko nosaka?

Vairāk