Anna Niskanena

Anna Niskanena

Anna Niskanena

Anna Niskanena ir vizuālā māksliniece no Helsinkiem. Viņa strādā ar fotogrāfiju, grafiku un grāmatu iesiešanu. Viņa ir studējusi fotogrāfiju Ālto universitātē. Anna Niskanena ir dzīvojusi un studējusi arī Ņujorkā un Vankūverā. Viņa ir viena no mākslas telpas Kosminen un tāda paša nosaukuma mākslinieku kolektīva dibinātājām.

Viņas projekts Tumšāks laiks (Darker Weather) skatāms Rīgas Fotomēneša publiskās mākslas izstādē Dzīve pēc Covid?. Tumšāks laiks rāda klusuma pilnus mirkļus pēc postošā ugunsgrēka Austrālijas dabā. Darbu pamatā ir fotogrāfijas, kas uzņemtas 2020. gada sākumā tieši pirms pandēmijas. Suvenīru un fotogrāfiju kolekcionēšana ir daļa no ceļošanas un mākslinieces darba procesa. Šie dārgumi ir piepildīti ar cerībām par atcerēšanos.

Kā radās ideja šim projektam?

Darbs, kas tiks prezentēts Rīgas fotomēnesī, ir fragmentsareprodukcija no daudzdaļīga, 16 metrus gara darba Paradīze (Paradise), kas veidots cianotipijas tehnikā. Attēlos redzami tējas koki no piekrastes veģetācijas zonas Austrālijas pludmalē, kur es ceļoju pagājušā gada sākumā. Man gadījās atrasties Austrālijā brīdī, kad tur plosījās postošie ugunsgrēki, kā arī pasaule uzzināja par koronavīrusa izplatīšanos. Šis darbs ir no projekta, kas bija kā atbilde krīzei dabā un veidam, kā tā dziedē un aizsargā pati sevi.

Mans darbs ir par vietas atcerēšanos. Šajos darbos tradicionālās tipogrāfijas un fotogrāfijas metodes ir asimilētas ar dabiskiem nospiedumiem. Organiskās formas un materiāli veido īpašu noskaņu, kas atklāj patiesību par dabu un klimata problēmām.

Anna Niskanena

Kāpēc digitālajā laikmetā tu izmanto cianotipiju un citas alternatīvās metodes?

Cianotipija ir viens no senākajiem fotografēšanas procesiem. Gaismjūtīgā emulsija tiek uzklāta uz izvēlētās virsmas, pakļauta dienasgaismai un mazgāta ar ūdeni. Mani interesē izpētīt diskursu starp vēsturiskajiem atribūtiem un procesa izmantošanu laikmetīgās mākslas kontekstā. Tas stāsta par fotogrāfijas, botānikas, arhitektūras un daudz kā cita vēsturi unikālā un intensīvā nokrāsā. Šis process piedod kļūdas visos norises posmos un tam vajag tikai saules gaismu un ūdeni.

Fotogrāfija vienmēr ir klātesoša tajā, ko es daru, pat ja tā tiek abstrahēta vai modificēta. Ar saviem darbiem es uzdodu jautājumus: kas veido fotogrāfiju? un kā fotogrāfijai vajadzētu vai varētu parādīties? Mana metode ir saistīta ar fotogrāfiju dekonstruēšanu, lai pēc tam fragmentus pārkārtotu un saliktu tos kopā. Konkrētāk, tas nozīmē darbu radīšanu no nulles: es uzņemu digitālās fotogrāfijas, izveidoju no tām kolāžas un pēc tam izdrukāju digitālos negatīvus. Es tos dienasgaismā eksponēju uz dažādiem materiāliem un beidzot apdarinu izdrukas ar rokām. Manā praksē izšķiroša nozīme ir darbam ar rokām un digitālā un analogā kombinācijai.

Kā mākslinieki Somijā pārdzīvojuši šo Covid gadu?

Somijā ierobežojumi īpaši smagi skāra skatuves mākslas industriju un valdība ir ļoti slikti strādājusi, lai palīdzētu un atbalstītu cilvēkus, kas strādā šajā nozarē. Ir pilnīgi skaidrs, ka attiecībā uz politisko lēmumu pieņemšanu, Somijā visi mākslas žanri un mākslinieki ir ārkārtīgi nenovērtēti. Interesanti, ka ir nelielas izmaiņas  – cilvēki pērk mākslas darbus no galerijām vai tieši no māksliniekiem. Šī ir patīkama tendence, kas, es ceru, kļūs arvien izplatītāka.

Kāda būs dzīve pēc Covid? Kas būs jaunās normalitātes?

Protams, mēs adaptēsim dažus ieradumus no dzīvošanas izolācijā. Ceļošana, iespējams, būs viena no lietām, kas mainīsies uz visiem laikiem. Tagad, kad visi šie digitālie saziņas rīki ir pazīstamāki, es ceru, ka kopiena un sadarbība iegūs jaunas formas. Ceru, ka redzēsim vairāk starptautisku iniciatīvu, ideju apmaiņu un kopumā vairāk radīšanas un domāšanas kopā.

Pēdējā gada laikā esmu iemācījusies samazināt dzīves ātrumu, pavadīt laiku dabā un baudīt klusumu. To es ceru saglabāt kā daļu no savas ikdienas.

Ar kādu projektu tu strādā šobrīd?

Es strādāju pie projekta ar nosaukumu Bower. Šis vārds apzīmē vietu dabā, kas atgādina sapņainu ligzdu, un arī sievietes personīgo istabu. Es veidoju jaunus darbus no saviem fotoattēlu arhīviem, kas galu galā veidos lielu instalāciju par visām vietām, kuru apmeklējumu es atceros. Ideja sākās veidoties pagājušajā gadā, kad atrados izolācijā savā mājiņā mežā.

Projekts būs skatāms oktobrī, Vāsas pilsētas mākslas galerijā.

Katrīna Ģelze

Mīlestība ir mīlestība.

Vairāk

Letīcija Zika

Mirklis, kad laiks apstājas un nākotne tiek pārtraukta.

Vairāk

Jauhens Otcetskis

Baltkrievu fotogrāfs iemūžinājis savas tautas cīņu par savām tiesībām.

Vairāk

Iveta Gabaliņa

Neiespējamais dialogs ar savu bērnu.

Vairāk

Elvīra Blumfelde

Kā nebaidīties no nezināmā?

Vairāk

Brams van Deiks

Kā dokumentēt protestus?

Vairāk

Kristija Grišina

Mirkļa tveršanas eiforija.

Vairāk

Pēteris Ķimsis

Liela veiksme un citas metaforas.

Vairāk

Anja Redī

Distopiska vīzija par "Brīnišķīgo jauno pasauli".

Vairāk

Jana Garvanlieva

Cilvēki ir dzīvnieki, dzīvnieki ir cilvēki.

Vairāk

Kertu Rannula

Igauņu māksliniece pēta vēlmi ceļot, eskeipismu un atmiņu kolekcionēšanu.

Vairāk

Sergejs Stroiteļevs

Katrs kādā savas dzīves brīdī ir sapņojis kļūt par savu kaķi.

Vairāk

Sjū Poļšikova

Kas no kā izaug? Kas ko nosaka?

Vairāk