Ania Ready

Anja Redī

Ania Ready

Anja Redī (Ania Ready) ir poļu izcelsmes fotomāksliniece no Lielbritānijas. Viņas darbi fokusējas uz tādām idejām kā piederība un atsvešinātība, atmiņa un tās zaudēšana, garīgais trauslums un eksistences poētisms. Mākslinieces darbi tikuši izstādīti Modernās mākslas centrā Oksfordā, Pita Riversa muzejā, Humanit’Art galerijā, Oklendas Foto festivālā Jaunzēlandē un citviet.

Redī projekts Brīnišķīgā jaunā pasaule tiks prezentēts Rīgas Fotomēnesī 2021. Šajās sērijās attēli no Rietumu lokdauna realitātes pretstatīti Austrumu bloka arhīva fotogrāfijām, lai izveidotu distopisku vīziju par jauno pasauli ar piespiedu sociālās distancēšanās noteikumiem un uzvedības ierobežojumiem. Kolāžas pauž plaši izjusto trauksmi par ātrumu, kādā mēs zaudējam pilsonisko brīvību, un vieglumu, ar kādu mēs pieņemam dzīvi saskaņā ar šiem drakoniskajiem noteikumiem.

Kā radās ideja tavam projektam?

Pēc pirmā lokdauna Lielbritānijā pagājušā gada vasarā es pirmo reizi ieraudzīju, kādu postu striktie noteikumi nodarījuši mūsu pilsētām. Oksfordas galvenās ielas, kas parasti bija cilvēku pilnas, bija visai pamestas, lielākā daļa kafejnīcu un veikalu joprojām bija slēgtas, jo trūka naudas to uzturēšanai vai klientu, kurus apkalpot. Gājējiem bija vienvirziena sistēma, kas nozīmēja – ja gribēju iet pa ielu, bija jāpieturās pie ietves kreisās puses. Tas viss veidoja ļoti distopisku gaisotni, kura iedvesmoja mani radīt savu versiju par Brīnišķīgo jauno pasauli. Vienā no ielām redzēju garu rindu pie bankas. Jutu, ka esmu to piedzīvojusi jau iepriekš. Esmu stāvējusi ar vecmāmiņu rindā uz pārtikas veikalu. Tas bija garš un mokošs process, un kad nonācām pie letes, no ikdienas produktiem pāri palikušas bija tikai etiķa pudeles un viena šokolādes tāfelīte. Šajā atmiņā bija kas patīkams – prieks kaut ko iegūt, nevis doties prom tukšām rokām. Šajā pārsteidzošajā mirklī bija kaut kas šausminošs, kad sapratu, ka šodienas apstākļi Rietumos sāk atgādināt mirkļus no dzīves disfunkcionālā režīmā aiz Dzelzs priekškara. Saraksts ar līdzībām starp šīm divām pasaulēm izrādījās visai garš: kontrole pār cilvēku pārvietošanos, strauji pieaugošs skaits ziņojumiem par kaimiņiem policijā, valsts modelēta sociālā mijiedarbība, atcelta pilsoniskā brīvība, aizturētā eksistence, bailes utt. Es gribēju izpētīt šos atklājumus kolāžas veidā, pretnostatot toreizējās dzīves attēlus un fotogrāfijas ar manu dzīvi tagad, radot rotaļīgu, bet arī diezgan drūmu kopainu. Tāpat likās dabiski attēlus kaut kā izkropļot, lai izceltu šo divu realitāšu  kaitīgo ietekmi. Tāpēc es pievērsos attēlu saplēšanas procesam.

Vai sociālistiskā pagātne joprojām tevi vajā?

Šī bija pirmā reize, kad pievērsos savam poļu mantojumam. Bija interesanti redzēt, cik emocionāli pretrunīgi tas man ir. 1980. gados, kad Polija joprojām bija daļa no Austrumu bloka, es biju bērns, acīmredzot tāpēc šajās atmiņās ir kaut kas sentimentāls: laiks ar vecmāmiņu, dārzs, kurā viņa turēja dažas vistas (lai nebūtu jāuztraucās par olu krājumiem), neskaitāmās stundas, ar draugiem klejojot jaunuzceltajos blokmāju rajonos, kurus ieskāva lauki utt. No otras puses, bija ļoti strikta un ārkārtīgi milzīga sociālistiskā režīma skola, ar kuru bija jāsadzīvo – obligāta, pretīga krūze karsta piena, kura jādzer katru rītu, rupjš uzraugs, noklausīšanās, korupcija, vispārējs inertums, grūtības tikt pie pirmās nepieciešamības precēm, manu vecāku satraukums par nākotni utt.

Es noteikti gribētu vēl vairāk izpētīt savu pagātni. Ir viens posms Polijas sociālistiskajā vēsturē, kas mani īpaši interesē. Kad 1981. gada beigās valstī tika ieviests karastāvoklis un uz ielām parādījās tanki, mans tēvs strādāja uz kravas kuģa, kas sasniedza ostu Zviedrijā. Zviedrijas valdība piedāvāja viņam tur palikt un vēlāk atvest arī ģimeni, bet viņš šaubījās. Viņš nevarēja konsultēties ar manu mammu, jo nebija nekādas saziņas ar Poliju, viņš baidījās – ja paliks, viņš var mūs nekad vairs neredzēt, tāpēc piedāvājumu noraidīja. Man būtu ļoti interesanti uzzināt, kāda varēja būt mūsu alternatīvā dzīve, ja viņš būtu izlēmis citādi.

Vai domā, ka demokrātija šobrīd piedzīvo lielu izaicinājumu?

Tas mani tiešām pārsteidza, cik viegli un bez piepūlēm valdības, īpaši Lielbritānijas, uzspieda diezgan drakoniskos sociālos ierobežojumus un aizliegumus. Mēs burtiski pārgājām no iespējas pulcēties Ziemassvētkos līdz tam, ka nedēļām ilgi nevienu nevarējām redzēt, no iespējas ceļot līdz obligātai palikšanai mājās. Tas man lika satraukties par ātrumu, kādā zaudējām savu pilsonisko brīvību un iemācījāmies dzīvot bez tās. Varētu būt, ka Rietumos ir lielāka uzticība valsts institūcijām, un pilsoņu vairākums uzskatīja, ka tas nav uz ilgu laiku. Tomēr tas man lika domāt, kā būtu, ja šis sociālais eksperiments būtu šeit uz palikšanu. Vai mums pietiktu drosmes tam pretoties? Un ja mēs to darītu, vai tas ko mainītu? Tam, ka esmu tik pesimistiski noskaņota, iemesls ir daudzie protesti, ko mēs pēdējā laikā esam redzējuši – Polijā, Ungārijā, Baltkrievijā, bet tie nav gāzuši autoratīvās valdības, nav mainījuši darbības režīmu un tieksmi pārveidot patriarhālo, uz iekšpusi vērsto sabiedrību.

Ania Ready
Ania Ready
Ania Ready
Ania Ready

Kas tev bija visgrūtākais Covid ierobežojumu laikā?

Es garīgi cīnijos ar ideju par būšanu iegrožotai, ieslēgtai rajonā, kurā dzīvoju. Laikam ejot, man šķita, ka tiešām paliek arvien grūtāk pārvarēt dziļāko sociālo izolāciju. Piemēram, šogad vairāk nekā divus mēnešus mums bija aizliegts satikt citus cilvēkus mājās vai ārpus tām, izņemot sportošanu kopā ar vienu cilvēku. Dzīve ir kļuvusi diezgan tukša. Tā sastāv tikai no darba, pastaigām, un laiku pa laikam kafijas līdzņemšanai. Arī fiziskais attālums starp vietām, kas tik maģiski saruka, pateicoties biežajiem tiešajiem lidojumiem, atkal ir kļuvis reāls. Es jau vairāk nekā gadu nevaru apciemot savus vecākus, kuri dzīvo Polijā, un joprojām nezinu, kad tas būs iespējams. Domāju, ka visi vecāki, kuriem bija jāstrādā mājās un arī bērni mācījās turpat, atzītu, ka skolas trūkums bija tiešām grūts. Tikpat grūti bija arī bērniem, kuri vienā naktī zaudēja visu sociālo un fizisko mijiedarbību ar vienaudžiem.

Pie kāda projekta tu strādā šobrīd?

Es strādāju pie tā, lai savu ilgtermiņa projektu Histēriskā sieviete (Hysterical Woman), kuru iedvesmoja Sofijas Godjē-Brzeskas (Sophie Gaudier-Brzeska, 1872-1925) grāmatas, sadarbībā ar izcilu grāmatu dizaineri Viktoriju Forestu (Victoria Forrest, ) pārvērstu grāmatas formātā. Es izmantoju histērijas performatīvos aspektus, lai radītu vizuālu stāstu par Sofijas tēliem – sievietēm, kuras cīnījās ar sociālajām gaidām no sievietēm konservatīvā sabiedrībā un nespēja realizēt savu radošo potenciālu. Viktorija izmanto to pašu histērijas vai,  vispārīgi runājot, garīgo slimību ietvaru kā sieviešu kluso protestu, lai saliktu kopā attēlus un tekstus. Mums nācās apstāties un atkal sākt strādāt pie šī darba, jo mēs abas esam mātes un ierobežojumi mūs ļoti ietekmēja. Ja viss noritēs labi, iespējams, rudenī mums būs šī grāmata. Turam īkšķus!

Jauhens Otcetskis

Baltkrievu fotogrāfs iemūžinājis savas tautas cīņu par savām tiesībām.

Vairāk

Iveta Gabaliņa

Neiespējamais dialogs ar savu bērnu.

Vairāk

Elvīra Blumfelde

Kā nebaidīties no nezināmā?

Vairāk

Brams van Deiks

Kā dokumentēt protestus?

Vairāk

Kristija Grišina

Mirkļa tveršanas eiforija.

Vairāk

Pēteris Ķimsis

Liela veiksme un citas metaforas.

Vairāk

Jana Garvanlieva

Cilvēki ir dzīvnieki, dzīvnieki ir cilvēki.

Vairāk

Kertu Rannula

Igauņu māksliniece pēta vēlmi ceļot, eskeipismu un atmiņu kolekcionēšanu.

Vairāk

Sergejs Stroiteļevs

Katrs kādā savas dzīves brīdī ir sapņojis kļūt par savu kaķi.

Vairāk

Sjū Poļšikova

Kas no kā izaug? Kas ko nosaka?

Vairāk