Jauhens Otcetskis
Jauhens Otcetskis ir baltkrievu fotogrāfs no Minskas, kurš galvenokārt strādā dokumentālās fotogrāfijas jomā. Kā fotogrāfs viņš ir strādājis ar UNDP, Sarkanajā Krustā, UNICEF Belarus, Sapiens Mag un TIMER Mag. Viņš ir viens no fotogrāfijas skolas fsh1 dibinātājiem.
Vairāk nekā astoņus mēnešus viņš ir fotografējis Pārmaiņu laukumu Minskā – vietu, kas kļuvusi par simbolu baltkrievu cīņai par savām tiesībām. Centrālais laukuma elements ir transformatora būdiņa, pie kuras cilvēki pulcējās, dziedāja dziesmas, lika ziedus un pauda savu vēlmi pēc brīvības. Rīgas Fotomēneša laikā šīs transformatora būdiņas modelis tiks izveidots Jaņa Rozentāla laukumā blakus Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Tas tiks veltīts visiem Pārmaiņu laukuma iedzīvotājiem un baltkrieviem, kuri pieredzējuši Baltkrievijas cietumus pēdējo astoņu mēnešu laikā. Būdiņas sienas tiks noklātas ar Jauhena Otcetcka fotogrāfijām no Pārmaiņu laukuma Minskā.
Kas šobrīd notiek ar Pārmaiņu laukumu?
Pēc mītiņa, kas notika 2020. gada 15. novembrī, tas tika sagrauts, iznīcināja piemiņas vietu Romānam Bondarenko (vietējais iedzīvotājs, kurš tika aizturēts laukumā, kad mēģināja apturēt maskētas, neidentificējamas personas, kuras nost no žoga grieza balti-sarkanās lentes), un Pārmaiņu laukums atkal tika pakļauts diennakts policijas patruļai. Policisti burtiski tur apmetās. Par spīti tam, vietējiem iedzīvotājiem joprojām laiku pa laikam izdodas rīkot protesta kampaņas un paust savu politisko viedokli. Vietējie aktīvisti piedalās rajona gājienos un rīko protestus. Cilvēki nav gatavi aizmirst 2020. gada notikumus, īpaši Romāna slepkavību. Viņa portrets ir redzams apkārtējo daudzdzīvokļu māju ieejas zālēs, un vietējie iedzīvotāji katru mēnesi izdomā dažādas kampaņas Romāna piemiņai. Policijas patruļa ilga 142 dienas. 8. aprīlī policijas transportlīdzeklis atstāja pagalmu. Tomēr teritorija joprojām tiek uzraudzīta.
Vai tu pats arī esi ticis arestēts?
Mani arestēja 15. novembrī, kad notika pēdējais vērienīgais pilsētas mēroga svētdienas gājiens. Mēs plānojām gājienu no Puškina metro stacijas, kur tika nogalināts protestētājs Aleksandrs Taraikovskis, līdz Pārmaiņu laukumam, no kurienes tika nolaupīts un pēc tam līdz nāvei piekauts vietējais aktīvists Romāns Bondarenko. Kā fotožurnālists es sapratu, ka tas, kas tajā dienā notiks Pārmaiņu laukumā, būs ļoti svarīgs manam stāstam. Tas bija mans pilsoniskais pienākums iesaistīties, tāpēc devos uz Puškina staciju, kur protestētāji sāka pulcēties ap plkst. 12. Mēs virzījāmies uz Pārmaiņu laukumu, pārmaiņus ejot pa pagalmiem un avēniju. Ik pa brīdim uzsprāga gaismas granātas, kad policija atkārtoti uzbruka Puškina prospektam. Kopš novembra sākuma varas iestādēm vairs nebija nekādu ierobežojumu attiecībā uz protestu apspiešanu. Kaut kādā ziņā policijas un iekšējā karaspēka darbs pārvērtās par medībām. To es sapratu, redzot tuvojamies ūdens lielgabala transportlīdzekli un militāro kravas automašīnu kolonnu. Karavīri nolēca no kravas automašīnām un skrēja mums līdzi. Kādā brīdī es nolēmu, ka vairs nevēlos bēgt. Es apstājos, izveidoju acu kontaktu ar vienu no karavīriem, un tad viņi vajāja mani personīgi. Viņi mani noķēra, piespieda pie zemes un pāris reizes iesita ar saviem stekiem. Kad mēģināju tikt uz kājām, viņi iesita pa seju. Tad viņi neprofesionāli un ļoti sāpīgā veidā aizlieca manas rokas aiz muguras un aizveda līdz policijas furgonam. Tas bija gandrīz piepildīts, uz grīdas gulēja cilvēki vairākās kārtās. Jaunpienācēji tika novietoti viņiem virsū. Tiem, kas bija apakšā, acīmredzami bija grūti elpot. Savukārt karavīri izlikās par skolotājiem un stāstīja, ka mācīs mūs. Tas bija diezgan dīvaini, ņemot vērā, ka šajā policijas furgonā aizturēto vidū, kā es vēlāk uzzināju Iekšlietu departamentā, bija cienījamu civilo profesiju pārstāvji, daudziem no viņiem bija universitātes grāds, bet karavīriem labākajā gadījumā bija 25 gadi.
Man bija bail, jo es nezināju, ko gaidīt tālāk. Vienīgais, uz ko cerēju, ka mani nenogādās Minskas Centrālā rajona Iekšlietu departamentā. Tas ir policijas iecirknis, kas atbild par Pārmaiņu laukumu, kur es fotografēju kopš augusta vidus. Tajā laikā daudzi policisti un “tikhari” (policisti civilajā apģērbā) bija atradušies manas kameras objektīva priekšā, un es baidījos, ka viņi varētu mani atpazīt un veikt papildu soda pasākumus.
Bet tieši tur viņi mūs aizveda. Nodaļa atrodas manas dzīvesvietas tuvumā un netālu no Pārmaiņu laukuma, tāpēc pēc kāda laika atkal dzirdēju sprādzienus, kad laukumam tika uzbrukts.
Iecirknī es tiku turēts līdz nākamās dienas plkst. 5:00. Tur bija aptuveni 200 cilvēku, un lielākoties viņiem piesprieda cietumsodus. Es un daži citi laimīgie tikām atbrīvoti pirms tiesas. Kad es grasījos aiziet, pie manis pienāca viens no vietējiem policijas priekšniekiem un teica: “Es zinu, ka jūs fotografējat Pārmaiņu laukumu. Tātad, ja jūs atkal būsiet pie žoga (pie kura vietējie iedzīvotāji piesien baltas un sarkanas lentes), mēs jums piespriedīsim visus sodus par nelikumīgām darbībām pagalmā.”
Pēc divām nedēļām notikušajā tiesas sēdē mani atzina par vainīgu saskaņā ar “tautas” 23.34. pantu. Man tika uzlikts naudas sods – 540 Baltkrievijas rubļi (apmēram 175 EUR). Samaksa nebija problēma, jo no nevienaldzīgajiem baltkrieviem bija milzīgs atbalsts.
Kāds ir vispārējais baltkrievu noskaņojums tagad, kad protesti vairs nenotiek?
Es domāju, ka šis gads nebūs tāds pats, kā iepriekšējais. Protestiem noskaņotie Baltkrievijas iedzīvotāji ir ļoti demoralizēti, galvenokārt pastiprināto represiju dēļ. Nokļūt cietumā vai saņemt naudas sodu var par gandrīz jebko. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki tika arestēti, piemēram, par nepareizu krāsu apģērba nēsāšanu vai par to, ka piepilsētas vilcienā lasīja grāmatas baltkrievu valodā. Pat vismērenākie savas politiskās nostājas paušanas veidi ir aizliegti. Tajā pašā laikā varas iestādes plaši izmanto vardarbību, piemēram, iebrūkot cilvēku mājās, lai veiktu kratīšanu, sekojot Telegram apkaimes grupu čatu dalībniekiem un uzbrūkot rajona gājieniem.
Tomēr lielākā daļa no tiem, kas piedalījās protestos vasarā un rudenī, savu viedokli nav mainījuši. Viņi vienkārši nezina, kā pretoties nelikumībām un iestāties pret bruņoto policiju. Manuprāt, valsts ir politiskās krīzes vidū, un neviens nezina, kas notiks tālāk.
Kas tev un citiem baltkrieviem dod cerību, ka pārmaiņas kādu dienu tomēr pienāks?
2020. gada augustā cerības bija lielākas, taču šodien nav tādas pārliecības. Lielākoties baltkrievi mēdza atturēties no politikas, taču vairāki notikumi, kas notika 2020. gadā, šausmināja cilvēkus un rezultātā padarīja viņus politiski aktīvus.
Pirmkārt, tā bija cilvēku ignorēšana COVID-19 pandēmijas laikā. Otrkārt, tā bija klaja balsu viltošana un acīmredzami nelikumīgi citu prezidenta amata kandidātu aresti. Treškārt, tā bija bezprecedenta vardarbība 9.-11. augustā. Izrādījas, ka vienkārši nevarēja palikt neiesaistījies, ja tev piemīt kāda morāle un gods.
Tas viss lika tik milzīgam skaitam cilvēku iziet ielās. Ja saskaitītu tos, kas ir pret režīmu, bet ir nobijušies, šis skaitlis būs vēl lielāks. Šī sabiedrības neapmierinātība ir galvenais potenciāls pārmaiņām, un valsts tagad aktīvi cenšas to apspiest un cīnīties. Tāpat kā iepriekš, varas iestādes cer iebiedēt cilvēkus un apklusināt viņus, dodot iespēju klusēt vai pamest valsti.
Ko tu šobrīd dari Baltkrievijā?
Mana radošā dzīve principā ir apturēta. Ilgstošās spriedzes dēļ mana mākslinieciskā uztvere uz laiku ir atrofējusies. Turklāt manas reflektēšanas spējas diemžēl ir būtiski samazinājušās. Atliek tikai pabeigt fotografēšanu un pabeigt iesākto, kā arī strādāt ar arhīviem. Raugos nākotnē ar zināmām bažām. Valsts vienu pēc otras slēdz kultūras iestādes, kurām valstī bija kāda autoritāte vai ietekme. Daudzi baltkrievi no kultūras jomas tagad apsver, vai viņiem vajadzētu pamest valsti vai palikt. Personīgi es ļoti negribētu doties prom.
