Kertu Rannula
Kertu Rannula (1997) ir igauņu māksliniece, kura strādā galvenokārt ar instalāciju, fotogrāfiju un video. Viņa pievēršas masu kultūras un patērētājsabiedrības pētniecībai, koncentrējoties uz attiecībām un simboliem starp mūsdienu cilvēku un laikmetīgo kultūras telpu. Viņa pašreiz noslēdz mācības Igaunijas Mākslas akadēmijā (Estonian Academy of Arts), un ir studējusi tēlotājmākslu Islandes Mākslas universitātē (Iceland University of Arts).
Viņa piedalās Rīgas Fotomēnesī 2021 ar projektu Atmiņas -70% (Memories -70%). Instalācijas, kas atradīsies Avotu ielā Rīgā, vērsīs uzmanību ne tikai uz tūrisma un izklaides industrijas neaizsargātību, bet arī funkcionēs kā sākumpunkts, lai uzdotu jautājumus par vēlmi ceļot, bēgšanu no realitātes jeb eskeipismu (escapism) un atmiņu kolekcionēšanu.
Kur smēlies ideju savam projektam?
Strādāju pie projekta Tallinā, kas norisinājās pamestās vitrīnu kastēs vecpilsētā. Izstāde, kuras kuratore bija Brigita Āropa (Brigit Arop), tika fokusēta uz ceļošanu un kā pandēmija to ir izmainījusi. Es reflektēju par to, kā mēs ceļojam, ko no tā sagaidām un kā aizbēgt no ikdienas rūpēm, kad nav iespējams doties uz ārzemēm.
Rēgaini tukšās vecpilsētas ielas, visi aizvērtie restorāni un bāri, slēgšanas izpārdošanas suvenīru veikaliņos lika man izveidot piemiņas altārus pamestās vitrīnās, kas simbolizēja sabrukušo sistēmu, kāda tā mums reiz bija.
Kā Covid-19 ir ietekmējis tavu māksliniecisko darbību?
Esmu elastīgāka, gatava pielāgoties jebkurā brīdī, kad tas ir nepieciešams. Kādu laiku pārslēdzos uz citiem digitālajiem medijiem, mani ieinteresēja video un animācija. Tomēr man tiešām pietrūka arī darbs ar īstiem, taustāmiem materiāliem reālajā dzīvē. Atmiņas -70%, kas tiks izstādītas Rīgas Fotomēnesī, ir rezultāts manām ilgām strādāt fiziskā telpā.
Kas šajos laikos ir bijis visgrūtākais?
Varbūt ne pati grūtākā, bet noteikti visneaizmirstamākā pieredze bija ceļošana uz Igauniju pērn aprīlī, kad pandēmija tikko bija sākusies un viss bija tik jauns un nedrošs. Studēju ārzemēs un izvēlējos atgriezties Tallinā. Es ceļoju pa četrām valstīm un pastāvīgi bažījos par to, ka iestrēgšu kaut kur. Visu nakti pavadīju pamatā viena pati tukšā lidostā Helsinkos – tur biju tikai es un apsardze. Staigāšana pa gaiteņiem bija sirreāla, man patika šīs drūmās un sterilās vides tukšums. Bija sajūta, ka viss patiešām ir apstājies.
Kā tu iedomājies pasauli pēc Covid?
Es domāju, ka atbilde ir vienkārša – dažas lietas mainīsies, mēs pie tām vienkārši pieradīsim, un dzīve turpināsies.
Pie kāda projekta tu pašlaik strādā?
Šobrīd galvenokārt koncentrējos uz savu noslēguma darbu Igaunijas Mākslas akadēmijā. Tajā tiks aplūkotas attiecības starp digitālo un reālo identitāti, un galarezultāts tiks izstādīts TASE.
