Sergejs Stroiteļevs
Sergejs Stroiteļevs (Sergei Stroitelev) ir krievu fotogrāfs, kas dzīvo Sanktpēterburgā. 2014. gadā viņš absolvējis Fotožurnālistikas fakultāti Sanktpēterburgas Žurnālistu savienībā. Viņa darbi galvenokārt vērsti uz mūsdienu sabiedrības problemātikas izpēti. Izmantojot dažādas vizuālās valodas un formas, viņš aplūko minoritāšu identitātes, dzimuma, veselības un rasu aizspriedumu, ekoloģijas un patēriņa sabiedrības problēmas. Ļoti bieži viņa projekti ir saistīti ar paša iekšējiem dēmoniem, pagātni un ģimeni. Sergejs ir vairāku starptautisku konkursu laureāts – viņš ir saņēmis apbalvojumu par izcilību portretu sēriju kategorijā “Gada starptautiskā fotogrāfija 2021” (Pictures of the Year International 2021), apbalvojumu kategorijā Ikdienišķās dzīves fotogrāfija Stambulas fotogrāfijas balvā 2018 (The Istanbul Photo Awards 2018), kā arī saņēmis L. Valtuena Humanitārās fotogrāfijas balvu 2016 (Luis Valtuena Humanitarian Photography Award 2016) un citas balvas.
Rīgas Fotomēnesī Sergejs piedalās ar projektu Iekšējais kaķis (Inner cat), kur viņš reflektē par to, kā mācīties no kaķiem saglabāt mieru krīzes situācijā. “Katrs kādā savas dzīves brīdī ir sapņojis kļūt par savu kaķi. Jo īpaši sarežģītās situācijās, kad gribas atbrīvoties no problēmām,” viņš iepazīstina ar savu projektu.
Kā tu uzsāki savu projektu?
Man vienmēr licies, ka mūsu mīluļiem, tai skaitā kaķiem, ir liela ietekme uz mums – un otrādi. Viņi maina mūsu personību, un arī mēs mainām viņus. Kad cilvēki pagājušā pavasarī ieslēdzas mājās, šī saite kļuva vēl spēcīgāka. Es nolēmu izpētīt šo saistību caur fotogrāfiju, bet – rotaļīgā veidā. Kaķi ir rotaļīgi, vai ne? Vēl pie tam, es ļoti mīlu kaķus.
Vai esi kādreiz domājis nogalināt savu kaķi?
Man ir divi kaķi – vienam ir suņa vārds Šariks, un viņam ļoti garšo ēdiens. Viņš guļ visu dienu, un naktī paliek nomodā, lūdzot ēst pulksten 5 no rīta. Tas ir brīdis, kad es ciest nevaru Šariku. Viņš sēž pie manas gultas un kliedz, līdz saņem savu maltīti. Un viņš zina, ka to noteikti dabūs. Bet par spīti šai uzvedībai, es nekad neesmu vēlējies nogalināt savu kaķi. Mani kaķi ir mani labākie draugi — tie nekad man nepārmetīs kā, piemēram, daži cilvēki, ja es pārnākšu mājās vēlu vai nomainīšu savu Facebook paroli.
Kas bijis trakākais, ko tu esi izdarījis pandēmijas karantīnas laikā?
Es atceros vienu smieklīgu epizodi. Es nolēmu noskūt galvu vēlu naktī, tomēr skuveklim beidzās baterija, kad biju pabeidzis skūt tikai pusi galvas. Nolēmu nākamajā rītā pabeigt. Nākamajā rītā man bija Zoom sapulce ar cilvēku, ko nekad agrāk nebiju ticies – pandēmijas laikā uzņēmu dažus stāstus krievu medijiem. Kad ieraudzījusi sevi Zoom ekrānā, es sapratu, ka mans matu griezums izskatās briesmīgi. Arī šis cilvēks sāka smieties. Domāju, ka šāda situācija iespējama tikai tad, kad tu visu laiku paliec mājās.
Ko jums iemācījis Covid laiks?
Manuprāt, tas man ir iemācījis piebremzēt, uz brīdi aizmirst par steigu. Cilvēki vienmēr skraida apkārt kā traki. Karantīna man ir devusi iespēju sakārtot domas un mazliet atpūsties. Starp citu, arī mana kaķu sērija ir par šo tēmu. Mums ir lieliska iespēja iemācīties atpūsties arī no mūsu kaķiem. Tomēr fiziska kontakta trūkums, ilgas pēc draugiem un radiem – tas ir smagi. Zoom un Skype to diemžēl nevar pilnībā kompensēt. Tomēr tagad mēs jau varam redzēt gaismu tuneļa galā.
Pie kāda projekta jūs pašlaik strādājat?
Šobrīd es strādāju pie tādu mākslinieku portretu sērijas, kuriem ir mentāli traucējumi.
